Pasaules megagrupa, kas radījusi desmitiem hitu, spēlējusi simtiem koncertu un ar savu daiļradi priecējusi tūkstošus fanu visā pasaulē. No domas par padžemošanu pagrabā un dažu kaveru paspēlēšanu līdz komerciāli veiksmīgākajam trash metal projektam pasaulē. Šoreiz parunāsim par dažiem parastiem puišiem, kuriem sagadījās sarakstīt dziesmas, kuras klausīsies vēl mūsu bērni un mazbērni, par augšām un lejām viņu ceļā uz pasaules slavu, par nelaimēm un atkarībām, par trash metal pionieriem, par grupu, ko visi pazīst kā Metallica.

Kovergrupa?

Visticamāk, tev pēdējos nu jau gandrīz trīsdesmit gadus vajadzēja dzīvot mucā ar spundi priekšā vai arī zaļajos mūžamežos, pārtiekot no vēl neatklātām dzīvnieku un augu sugām, lai varētu apgalvot, ka nekad un nekur neko neesi dzirdējis vai lasījis par grupu Metallica. No šā vārda vienkārši nav iespējams izvairīties, tāpat kā Parisa Hiltone nespēj izvairīties no nepatikšanām. Šo deviņu burtu savienojums ir tik populārs, ka pat infantili ļauži, kuri īsti nespēj salikt kopā normālu teikumu, skricelē šo vārdu uz māju sienām un autobusu pieturām. Un tas viss aizsākās ar vienu mazu sludinājumu Losandželosas avīzē „The Recycler”, kuru ievietoja kāds puisis, vārdā Larss Ulrihs. Tajā bija rakstīts, ka bundzinieks meklē cilvēkus, ar kuriem kopā varētu padžemot pie Diamond Head un Iron Maiden. Šim sludinājumam atsaucās ģitārists Džeimss Hetfīlds. Tā kā Larss, vēl pat nenodibinājis grupu, jau bija sarunājis ierakstīt dziesmu „Metal Blade Records” kompānijas gaidāmajai dziesmu izlasei „Metal Massacre”, tad Džeimsu norīkoja par ritma ģitāristu un vokālistu. Tāpat Larss jau bija paspējis parunāt ar savu draugu Ron Quiantan, kurš tobrīd meklēja nosaukumu kādai fanu avīzei. Rons bija izdomājis divus nosaukumus – „Metal Mania” un „Metallica”. Tā kā viņš tomēr izšķīrās par labu pirmajam, tad Larss varēja izmantot vārdu Metallica savai grupai. Vēlāk jau minētajā laikrakstā „The Recycle” parādījās otrs Larsa sludinājums, kur viņš meklēja grupai soloģitāristu. Tam atsaucās Deivs Masteins. Larss un Džeimss, ieraudzījuši Deiva dārgo ģitāras ekipējumu, vienojās par viņa uzņemšanu grupā.

Hit the Lights!

Grupa savu pirmo oriģinālo dziesmu „Hit the Lights” ierakstīja 1982. gadā jau minētajai izlasei Metal massacre I. Par spīti tam, ka grupas vārds uz šā diska bija uzdrukāts nepareizi – „Mettallica”, dziesma spēja radīt pietiekami skaļas runas underground mūzikas aprindās. Metallica savu pirmo koncertu nospēlēja 1982. gada jūnijā klubā „Radio City”. Ap to laiku viņiem pievienojās arī basists Rons Makgovnijs. Kopā ar Ronu puiši ierakstīja savu pirmo demoalbumu ar nosaukumu „Power Metal”. Ronam gan grupā ilgi nesanāca uzturēties, jo 1982. gada rudenī Larss un Džeimss apmeklēja kādu pasākumu klubā Whiskey a Go Go. Tur viņi pamanīja ļoti talantīgu basģitāristu Klifu Bērtonu, kurš tovakar uzstājās kopā ar savu grupu Trauma. Veids, kā viņš pārvaldīja savu wah-wah pedāli, atstāja Larsu un Džeimsu vaļā mutēm. Abi bija tik ļoti aizrauti ar viņa spēli, ka piedāvāja vietu Metallica sastāvā. Klifs gan sākumā nepiekrita, bet puišiem tomēr izdevās viņu pierunāt. Pirmais koncerts kopā ar Bērtonu grupai bija 1983. gada martā, bet pirmais ieraksts kopā ar Klifu bija Metallica kārtējais demoieraksts Megaforce.

Kill ‘em All

Grupa, uzņēmusi Klifu un patriekusi Makgovniju, bija gatava ierakstīt savu pirmo albumu, tādēļ puiši devās, tā teikt, investoru medībās. Pēc vairāku atteikumu saņemšanas līdzekļus albuma ierakstīšanai beidzot piešķīra Džonijs „Z” Zazula. Metallica parakstīja līgumu ar „Megaforce Records”, bet, protams, viss nenoritēja tik gludi, kā bija cerēts. Puišiem nācās izmest Deivu Masteinu par narkotiku un alkohola pārlieku lielu patēriņu, kā arī par neadekvātu izturēšanos. Aizstājējs gan ilgi nebija jāmeklē, jo jau tajā pašā dienā, kad Masteinu no grupas izmeta, viņa vietā stājās jaunais soloģitārists Kērks Hemets. Grupa 1983. gadā beidzot devās studijā ierakstīt savu pirmo albumu „Metal up your ass”, bet te atkal sākās ķibeles. Ierakstu kompānija, kura ar Metallica bija noslēgusi līgumu, atteicās izlaist albumu ar šādu nosaukumu, tāpēc puišiem nācās izdomāt citu. Grupas basģitārists Klifs Bērtons piedāvāja nosaukumu „Kill ‘em All”, šādi raksturojot radušos situāciju. Albumu līdzekļu trūkuma dēļ ierakstīja nieka divās nedēļās un tajā kopumā iekļāva desmit kompozīciju, tai skaitā labi pazīstamos singlus „Whiplash” un „Jump in the fire”. Pirmais albums gan nebija komerciāli ļoti veiksmīgs, taču tas nodrošināja lielu grupas fanu pieaugumu, kas lika Metallica vārdam izskanēt arvien skaļāk.

Ceļā uz pasaules slavu

Pēc veiksmīgas albuma promo tūres kopā ar britu grupu Raven, Metallica bija gatavi kāpt pāri studijas slieksnim jau otrreiz. Šoreiz gan puiši aizceļoja līdz pat Larsa dzimtenei Dānijai, lai tur ierakstītu savu otro albumu „Ride the Lightning”. Tas nāca klajā 1984. gadā, pēc kura sekoja vairāki koncerti. Vienu no tiem apmeklēja arī „Elektra Records” pārstāvji, kuri ar redzēto bija tik ļoti apmierināti, ka nolēma ar grupu parakstīt līgumu. Šis bija pagrieziena punkts puišu karjerā. Metallica devās savā pirmajā lielajā turnejā pa Eiropu kopā ar grupu Tank, kam sekoja tūre pa ASV kopā ar grupu W.A.S.P. Pēc divām veiksmīgām turnejām un kuplā fanu pulka pieauguma puiši bija gatavi atgriezties jau labi pazīstamajā „Sweet Silence” studijā, kurā bija ierakstīts viņu otrais albums „Ride the Lightning”. Metallica savu trešo studijas albumu „Master of Puppets” pabeidza 1986. gadā. Kritiķi to dēvē par vienu no visu laiku labākajiem, ja ne labāko trash metal albumu pasaulē. Tieši ar „Master of Puppets” Metallica izpelnījās „trash metal” pionieru statusu. Pēc veiksmīgā albuma iznākšanas grupa devās turnejā kopā ar izbijušo Black Sabbath Frontmen un sikspārņu „labāko draugu” Oziju Osbornu.

Traģēdija

Pusgadu vēlāk pēc ļoti veiksmīgā „Master of Puppets” albuma ierakstīšanas Eiropas turnejas „Damage Inc.” laikā notika traģēdija. Braucienā pa kādu no Zviedrijas ceļiem autobusa šoferis zaudēja kontroli pār spēkratu un avarēja. Neviens no grupas biedriem necieta... neviens, atskaitot Klifu. Klifa ķermenis bija saspiests zem milzīgā autobusa svara. Pēc šā drausmīgā notikuma grupas nākotne izskatījās šaubīga. Neviens nezināja, vai Metallica turpinās pastāvēt, bet, par laimi, puiši tomēr nosprieda, ka Klifs būtu vēlējies, lai viņi turpina spēlēt, un ar Klifa ģimenes svētību paziņoja, ka turpinās iesākto. Apmēram četrdesmit cilvēku pretendēja uz brīvo vietu grupā, līdz beidzot Metallica paziņoja, ka jaunais basģitārists būs Džeisons Ņūsteds. Puisis ātri iejutās grupā, un Metallica turpināja koncertēt. 1987. gadā viņi ierakstīja piecu dziesmu EP disku ar nosaukumu „The $5.98 E.P.:Garage Days Re-Revisited”. Tas sastāvēja tikai no koveriem un bija pirmais ieraksts, kura tapšanā piedalījās arī Džeisons Ņūsteds. Tai pašā gadā grupa izlaida arī video ar nosaukumu „Cliff ‘Em All”.

... And Justice for All

Divus gadus pēc Klifa nāves Metallica bija gatavi ierakstīt savu ceturto studijas albumu And Justice for All. Tas kļuva komerciāli ļoti veiksmīgs, un puiši turpināja savu ceļu pa pasaules slavas kāpnēm. Par spīti tam, ka albums bija ļoti pieprasīts, tas saņēma arī daudz kritikas. Eksperti, un ne tikai, apgalvoja, ka skaņa diskā ir nepieņemama. Larsa bungas vienkārši neskan un ģitāras skaņa ir „plāna”, bet visvairāk runāja par to, ka Džeisona bass lielākajā daļā dziesmu vienkārši nav dzirdams. Laikam jau šis bija veids, kā Metallica parādīja, ka tā nevēlas aizmirst Klifu. Albumam sekoja veiksmīga Damage Justice turneja, kā arī tas saņēma daudz un dažādas prestižas godalgas un nominācijas. Šis bija arī pirmais albums, kurā kādai no tajā esošajām dziesmām izveido videoversiju. Šo godu izpelnījās grupas superhits „One”. Video filmēja pamestā noliktavā un miksēja kopā ar ainām no filmas „Johnny Got His Gun”.

Pie stūres sēžas Bob Rock

1990. gada beigās Metallica studijas slieksni pārkāpa jau piekto reizi, bet šoreiz viss bija citādāk. Pie vadības grožiem ķērās slavenais producents Bobs Roks, kurš iepriekš bija strādājis ar slavenajām grupām The Cult, Bon Jovi un Motley Crue. Jaunajā albumā, kas iznāca 1991. gadā un ko fani pazīst kā „The Black Album” vai vienkārši „Metallica”, ir dzirdamas daudzas pārmaiņas. Grupas dziesmas bija kļuvušas salīdzinoši mierīgākas un personīgākas, bet tas netraucēja jaunajam albumam kļūt par visu laiku ienesīgāko un populārāko Metallica veikumu. Tajā atrodami superhiti Enter Sandman, Nothing Else Matters, Sad but True, Where Ever I May Room un The Unforgiven. Visām piecām iepriekšminētajām dziesmām izveidoja arī videoversijas. Albumam sekoja četrpadsmit mēnešu garā „Whereever We May Roam” turneja pa visu pasauli. To ierakstīja un izlaida kā filmu ar nosaukumu „Year and a Half in the Life of Metallica”. Dokumentālajā filmā ir redzamas ainas no albuma tapšanas procesa un turnejas.

Pēc tās izlaišanas koncerti un turnejas turpinājās līdz brīdim, kad 1992. gada augustā kādā no „GNR-Metallica Stadium Tour” turnejas šoviem notika nelaimes gadījums. Atgadījās kāda ķibele ar pirotehniku, un šīs kļūdas dēļ Džeimss dziesmas „Fade to Black” laikā „iegāja” gandrīz četrus metrus augstās liesmās. Viņš guva vairākus otrās un trešās pakāpes apdegumus uz rokām un sejas. Par lielu pārsteigumu, šā notikuma dēļ turneja neapstājās. Turpmākos koncertos ģitārista funkcijas pārņēma grupas skaņu tehniķis Džons Maršals, bet Džeimss, par spīti traumām, turpināja dziedāt.

Metallica pārdodas?

Pēc triju gadu ilgas koncertēšanas pa plašo pasauli Metallica nedomāja apstāties, tieši pretēji, grupa devās uz studiju jau 1994. gadā. Tomēr smagās koncertūres un šovi grupu bija nogurdinājuši, tādēļ 1995. gadā Metallica nolēma ieturēt mazu pauzīti. Tās biedri atpūtās kopā ar draugiem un ģimenēm un tai gadā nospēlēja tikai dažus koncertus „Escape from the Studio ‘95” turnejā. Grupa kopumā studijā pavadīja apmēram gadu, līdz beidzot 1996. gadā gaismu ieraudzīja Metallica sestais studijas albums „Load”. Tas ļoti atšķīrās no visiem iepriekšējiem veikumiem. Jaunās dziesmas vairāk līdzinājās alternatīvai mūzikai, nevis trash metal. Fani apsūdzēja grupu, ka viņi ir pārdevušies un pārgājuši komercijas pusē. Visu šo jezgu neuzlaboja fakts, ka Metallica puiši nogrieza matus un bija hedlaineri alternatīvās mūzikas festivālam „Lollapalooza”. Load kļuva par pagrieziena punktu grupas daiļradē un to arī spilgti parādīja. Par albuma vāka bildi kļuva mākslinieka Andresa Serrano mākslas darbs – fotoattēls ar viņa spermas un buļļa asiņu sajaukumu, kā arī Load albumā pirmoreiz parādās grupas jaunais logo. Bet par spīti daudzajām pretrunām, fanu vidū albums bija komerciāli ļoti veiksmīgs, tādēļ Metallica neapstājās. Jau 1997. gadā iznāca tās septītais albums „ReLoad.” Tā muzikālais un vāciņa noformējums daudz neatšķīrās no Load, tikai šoreiz vāciņa izveidošanai sperma bija aizstāta ar urīnu. Pēc divu jaunu albumu ierakstīšanas ne tuvu neizskatījās, ka Metallica varētu apstāties. Grupa turpināja aktīvu darbību un jau nākamjā 1998. gadā atkal izdeva jaunu albumu „Garage Inc.”. Tas pilnībā sastāvēja no kaverdziesmām. Šādā veidā Metallica atcerējās grupas pirmsākumus, jo galu galā Larss taču tālajā 1981. gadā cerēja izveidot tikai kavergrupu. Dubultalbumam sekoja vēl viens interesants projekts. Metallica 1999. gadā divreiz uzstājās kopā ar Sanfrancisko simfonisko orķestri un izlaida koncertfilmu un audioalbumu „S&M”.

Neveiksmīgais tūkstošgades sākums

Jaunā tūkstošgade grupai nesākās tik veiksmīgi, kā varētu vēlēties. Sākumā 2000. gadā Metallica uzsāka slaveno cīņu ar datu apmaiņas portālu „Napster” par nelegālu viņu dziesmu izplatīšanu. Metallica gan šajā cīņa uzvarēja, bet jaunās tūkstošgades nelaimju sērija vēl tikai sākās. 2001. gadā basģitārists Džeisons Ņūsteds paziņoja, ka pamet grupu, un tas notika brīdī, kad Metallica bija gatava doties uz studiju. Šis notikums parāva pistoles gailīti, un izskatījās, ka tūlīt viss pajuks. Grupā sākās nesaskaņas un strīdi. Džeimss 2001. gada vidū devās uz slimnīcu, lai izietu rehabilitāciju. Visi tās biedri bija noguruši, bija nepieciešama atpūta. Pēc Džeimsa atgriešanās 2001. gada decembrī puiši atkal devās uz studiju, lai ierakstītu savu astoto albumu „St. Anger”. To pabeidza 2003. gadā, lai gan basģitārista grupā oficiāli nebija. Visas tā partijas iespēlēja ilggadējais viņu producents Bobs Roks. Koncertos gan viņš atteicās piedalīties, tāpēc bija vajadzīgs aizstājējs. Par derīgu atzina Robertu Truhiljo no Ozija Osborna grupas. Tikuši pie jauna pilntiesīga biedra, Metallica bija gatavi atkal doties ceļā. Par spīti lielajai fanu un ekspertu kritikai, kuri sūdzējās, ka albumā trūkst soliņu un Larsa bungas skan tā, it kā nebūtu izsaiņotas, albums atkal bija komerciāli veiksmīgs. „St. Anger” savā skanējumā ļoti atšķīrās no iepriekšējiem diviem albumiem „Load” un „ReLoad”. Metallica atkal bija kļuvusi smagāka, ātrāka un trashīgāka. Vēl tai pašā gadā par godu jaunajam albumam tika izdota Metallica otrā dokumentālā filma „Some Kind of Monster”.

Ar skatu nākotnē

Trīs gadus pēc „St. Anger” debijas Metallica savā oficiālajā mājaslapā paziņoja, ka Bobs Roks vairs nebūs grupas producents. Viņa vietā stāsies Riks Rubins, kurš iepriekš strādājis ar grupām Slayer, Systm of a Down un Slipknot. 2006. gadā tika izlaists grupas DVD ar nosaukumu „The Videos 1989-2004”. Tajā redzami visi deviņi grupas videoklipi. 2007. gada sākumā mūziķi paziņoja, ka sākuši ierakstīt savu devīto studijas albumu, ko paredzēts pabeigt 2008. gada septembrī. Pagaidām par jauno albumu ir zināms tikai tas, ka to sauks „Death Magentic” un tajā būs atrodamas desmit kompozīciju.

Autors: Sirus