Uz interviju ieradušies divi Huskvarn dalībnieki – vokālists Urbix un ģitārists Ģirts. Latvijā ir grūti atrast kādu smagās mūzikas piekritēju, kurš nebūtu dzirdējis par vienu no Latvijas šīs mūzikas stūrakmeņiem Huskvarn. Šoreiz par grupas ilgo dzīves laiku stāstīs paši dalībnieki. Tātad par „dusmīgo” zāģi, elektroniskās mūzikas eksperimentiem un visu pārējo, kas saistīts ar šiem mūziķiem.

Pirmsākumi

Grupa radās tālajā 1989. gadā, divām Latvijas underground grupām – Lucifers un Vandāls – apvienojoties ar ģitāristu Jāni Levitu (tagad grupa Rūsa). Kā žurnālam stāstīja Huskvarn vokālists Urbix, jau toreiz bijusi konkrēta vīzija, ko un kā darīt. Tolaik visi Latvijas underground esot spēlējuši kaut ko apmēram hevy metal stilā, bet jaunie censoņi gribēja kaut ko vēl „dusmīgāku” jeb trash metal. Iespaidojušies pārsvarā no pasaulē slavenām grupām Slayer, Megadeath un Metallica, puiši ņēma rokās „plintes” un sāka „zāģēt”. Jau iepriekš uzkrājuši nelielu pieredzi, spēlējot citās grupās, jaunieši sāka strādāt ar jaunu materiālu. Un šai laikā arī izdomājām grupas nosaukumu – Huskvarn. „Toreiz par labu uzskatīja zāģi no firmas Husqvarn. Tātad vienkārši labs zāģis, kas asociējas ar kaut ko skaļu, dusmīgu, rūcošu un dārdošu,” tā par grupas nosaukuma rašanos izsakās Urbix.

Latvijas smagās mūzikas stūrakmens

Sākumā puiši esot mēģinājusi gan pagrabos, gan bēniņos, strādājuši pie jaunām dziesmām līdz brīdim, kad grupu 1990. gadā uzaicināja spēlēt tā laika ievērojamākajā Latvijas festivālā „Roks par neatkarību”. Tur arī Huskvarn ievēroja deviņdesmito gadu Latvijas mūzikas industrijas vadītāji. „Mūs pamanīja Latvijas vadošie mūzikas cilvēki. Droši vien viņi domāja, ka Latvijā uzradušies kaut kādi „ārprātīgie”, un tas viņiem likās interesanti,” tā domā Urbix. Tālāk viss notika kā pasakā. Deviņdesmito gadu sākumā kopā ar lielo patriotisma vilni sākās arī metālmūzikas modes kliedziens. Huskvarn arvien biežāk aicināja piedalīties Latvijas lielākajos rokmūzikas pasākumos, piemēram, „Liepājas dzintarā”, „Bildēs” u.c. Grupu ne tikai aicināja piedalīties, bet arī viņi paši rīkoja dažādus pasākumus. Urbix: „Papildus mēs koncertējot popularizējām Latvijā arī smago mūziku. Rīkojām dažādus pasākumus un koncertus. Lielākais un skaļākais no tiem bija „Metāla revolūcija”. Vēl bija dažādi labi pasākumi, kurus palīdzēja rīkot citas tā laika metāla grupas. Tai laikā bija kādas četras vai piecas šādas grupas, kas veidoja pamatus metālmūzikas kustībai Latvijā. Vienkārši sagadījās, ka toreiz modē nāca metāls, un mēs tai modei palīdzējām attīstīties. ”

On the Road

1992. gadā grupai beidzot izdevās no sponsoriem saņemt tik daudz naudas, lai ierakstītu albumu. „Kopumā bija kādas piecpadsmit dziesmas, no tām ierakstījām, mūsuprāt, sešas labākās. Jo tie naudas resursi, ar ko rēķinājāmies, vairāk ierakstīt neatļāva. Sponsori jau tā skatījās uz mums ar šķību aci,” saka Urbix. Albums „On the Road” veiksmīgi tika prezentēts jau minētajā pasākumā „Metāla revolūcija” jeb „Metal Revolution ‘92”. Divas no sešām tajā esošām dziesmām – „On the Road” un „Dark Side” – kļūst par grupas hitiem un tiek spēlētas koncertos līdz šodienai. Interesanti gan ir tas, ka, par spīti tā laika lielajam patriotisma vilnim, visas dziesmas albuma skan angliski. Urbix to skaidro tā: „Toreiz likās, ka latviski tādai mūzikai liriku ir pārāk grūti uzrakstīt. Bija arī daži stereotipi, ka šāda stila mūzikai jāskan angliski. Bet šobrīd nenoliedzu, ka mūsu nākamajā albumā visas dziesmas varētu būt iedziedātas, piemēram, turku valodā vai vispār kādā nevalodā.” Lai gan dziesmas neskanēja latviešu valodā, albuma tematika gan atbilda patriotisma garam. „Visu tā laika notikumu iespaidā arī dziesmas aicināja uz cīņu par brīvību. Ne jau uz kaut kādu visatļautību, bet gan par cilvēka iekšējo brīvību, par darbu, dabu un politiku un vispār par cilvēka saskarsmi ar apkārtni,” skaidro mūziķis. Pēc albuma iznākšanas sekoja vairāki koncerti un tiem koncertfilmas „4 Year Road” iznākšana. Urbix: „Filmā var redzēt koncertu, kas filmēts ar vairākām kamerām, un starp dziesmām grupas dalībnieki izsaka savas domas par dziesmu vai grupu. Kaut kas tāds toreiz Latvijā vēl nebija darīts un būtība kopumā sanāca kā tāds primitīvs mūsdienu DVD (*smejas).”

Bomb Brain Melodies un eksperimenti

Jaunajā albumā, kas iznāca 1995. gadā, tomēr parādās pirmās dziesmas latviešu valodā. Notiek dažādi eksperimenti un pārmaiņas, tai skaitā arī grupas nosaukums tiek pamainīts uz Huskvarn. Albuma iznākšana un biežie koncerti grupā rada radošo krīzi. Pēc kārtējām pārmaiņām tās sastāvā sākas darbs pie jaunā albuma, bet tas jāpārtrauc, jo traģiskā autokatastrofā bojā iet grupas bundzinieks. Tiek nolemts radošajā darbībā ieturēt mazu pauzīti. Grupa atgriežas 1998. gadā ar jaunu singlu „I am a White Man”, kurā manāmas neraksturīgas industriālās mūzikas iezīmes. Ģirts skaidro, kāpēc: „Toreiz visa pasaule bija sačakarēta. Cilvēki, kuri bija true metal, dabūja smagi aplauzties. Visas grupas visā pasaulē pārdevās reitingiem. Šīs pārmaiņas skāra arī Huskvarn.” Urbix turpina: „Toreiz notika tik daudzas un dažādas muļķības un dīvainības, ka vairs nevarēja saprast, ko darīt. Grupā arī notika dažādas nelaimes, un radās sajūta, ka vairs neko nedrīkstam darīt. Pēc pauzes sākām eksperimentēt ar elektroniku. Dažiem patika, bet atkal līdz galam viss nesanāca.” Iecerētais studijas albums neiznāk un grupa atkal paņem mazu pārtraukumu.

Atpakaļ pie saknēm

2001. gadā puiši atkal sanāk kopā un sastāvā ienāk Ģirts. Ilgu laiku grupa darbojas mājas apstākļos, mēģinot šad tad, līdz beidzot gaismu ierauga grupas singls „One day”. „Jauno singlu atzina par gana labu, un tas mums lika sākt darboties ražīgāk. Pēc kāda laika dažādi cilvēki atkal sāk par mums interesēties un tad kādā brīdī palūdza mūs nospēlēt vienu vecā stila koncertu. Tas notika 2004. gadā, kad mēs tīru metālu nebijām spēlējuši apmēram desmit gadu.” Ģirts papildina: „Tas bija laiks, kad viss sāka atdzīvoties. Metallica izlaiž „St. Anger”, visas vecās grupas, piemēram, Megadeath, sāk atkal „gāzēt”.” Un Huskvarn arī sāk „gāzēt” no jauna un aizgāzējas tik tālu, ka 2006. gadā Rīgā iesilda Cannibal Corpse un izdod minialbumu „Sadistika”.

Nākotnes plāni

Šogad grupa izdeva dubultalbumu „On the Road/Bomb brain melodies”. „To darījām, lai cilvēki varētu klausīties vecās dziesmas labā kvalitātē, nevis galīgi šķērsām, novelkot no DC++,” tā Ģirts par dubultalbumu. Tagad grupa uzsākusi darbu pie jauna albuma ierakstīšanas. „Šogad bijām domājuši pasēdēt mājās, rakstīt dziesmas, bet nesanāca. Sākām aktīvi koncertēt, tagad, augustā, brauksim spēlēt uz Zviedriju, bet jauns materiāls būs. Varat gaidīt,” sola Urbix.

Autors: Sirus

Foto: Huskvarn personiskais arhīvs, Elmi Terjavjainen