Kādas ir izjūtas, ja zini, ka tāds Triumphs Rīgā ir tikai viens?

Triumph Rocket III Touring 2008

Sākumā gribēju pirkt Triumph Rocket III, bet, runājot ar Triumph Baltija pārstāvjiem, viņi ieteica apskatīt 2008. gada modeli, kas būtu vairāk piemērots man – klasisks chopers. Izjūtas, ka pagaidām esmu vienīgais Latvijā, kas brauc ar šādu motociklu, vismaz vēl pirms neilga laika, protams, ir burvīgas. Katru reizi, kad satieku Triumph pārstāvjus, pajautāju, vai nav pasūtīts vēl kāds...(smaida)

Kāpēc izvēlējies tieši britu?

Pamatakmeni ielika Mc „Hermejs” biedrs, kurš arī brauc ar Triumph Rocket III – jaudīgs, stilīgs, bez tam mocis ar vārdu, kas nav mazsvarīgi. Būtībā ir tikai divi ražotāji, no kuriem izvēlēties – HD (Harley Davidson) un Triumphs. Kaut kā man tuvāk tomēr briti, un Triumphs ir arī par gadu vecāka kompānija nekā Harley Davidson. Bez tam Latvijā HD ir ļoti izplatīts, mūsu klubā vien viņu ir samērā daudz, bet man gribējās kādu rozīnīti. Nesen biju ieskrējis pie puišiem no Triumph un ieraudzīju vēl vienu skaistuli – ielas mocīti. Sagribējās ņemt arī to, bet ar diviem vienā reizē nepabrauksi un tas viss ir pietiekami dārgs prieks...

Ar kādiem motocikliem vēl tev ir nācies iepazīties? Ko vari teikt salīdzinājumam?

Pirmais motocikls man bija Suzuki Bandit 1200S – ļoti jaudīgs ielas braucamais. Braukt bija viegli, tikai nepieciešamas zināmas iemaņas un prakse, lai varētu to novaldīt. Nākamo izvēlējos Honda Shadow – šis varētu būt labs pirmais mocis. Nav sevišķi jaudīgs, ir viegls – braukt tīrā bauda. Nākamo iegādājos Honda VTX1800. Hondas kvalitāte ir radījusi manī ticību, bet tieši šis modelis uzrunāja gan ar dizainu, gan ar jaudu un izmēriem. Esmu pietiekami liela auguma vīrietis, lai gribētu palielu braucamo. Tagad esmu nonācis līdz Triumph, bet vēl ir par agru ko teikt, jo nobraukti tikai nepilni 2000 km. Nācies braukt ar dažādiem močiem, bet laikam visvairāk sanāca ar BMW 1200LT, kad apceļojām Jaunzēlandi – interesants braucamais, bet ne man, drusku par lielu, drusku par smagu, taču tālos pārbraucienos gan ļoti ērts.

Kāds ir bijis tavs pats grūtākais piedzīvojums ar motociklu?

Nešaubīgi 1500 jūdžu 36 stundās – ir tāds Iron Butt Association. Būtība vienkārša – jāpierāda sev, ka vari izturēt fiziski smagu braucienu. Tā nu mēs, tāda draugu grupiņa, arī braucām no Helsinkiem uz Stokholmu apkārt Botnijas līcim. Nobraucām, bet, ja godīgi, tad otru reizi to vairs nedarītu. Eiropā, lai iekļautos 36 stundās, jābrauc stipri virs atļautā braukšanas ātruma. Cita lieta, ka no pārguruma jau sākām pie moča stūres snaust, kas ir pat ļoti bīstami.

Vai ir kāds pakalpojums, kas tev kā motobraucējam būtu vēl nepieciešams? Kā vēl trūkst Latvijas tirgū?

Varbūt vienīgi gribētu, lai kādreiz Latvijā pārdod labus custom made motociklus. Protams, var nopirkt Vācijā vai Amerikā un tad domāt, kā sertificēt, bet gribētu vienkārši aizbraukt uz veikalu un nopirkt, nedomājot par visu lielo birokrātiju. Tas pats attiecas uz aksesuāriem, kas nav standarta, piemēram, blakusvāģiem. Pagaidām tos var nopirkt tikai HD motocikliem, bet vajadzētu arī citiem, piemēram, Triumph.

Ar ko nodarbojies ikdienā, un vai tas ir savienojams ar motociklu?

Kārlis Šube, Mc „Hermejs” biedrs „Vital Life” pārdošanas un mārketinga vadītājs

Ikdienā strādāju apdrošināšanas uzņēmumā Vital Life par pārdošanas un mārketinga vadītāju. Ņemot vērā to, ka ikdienā sanāk daudz braukāt pa pilsētu, tad mocis tiešām ieekonomē laiku, lai nokļūtu no punkta A līdz punktam B. Papildus var daļēji baudīt hobiju arī darba laikā.

Kā apdrošinātāji vērtē motobraucējus? Kāda ir specifika?

Ņemot vērā to, ka strādāju dzīvības apdrošināšanas jomā, tad tā noteikti ir paaugstināta riska grupa. Ļoti bieži cilvēki, pērkot ceļojumu apdrošināšanu, nepievērš uzmanību polisē minētajiem izņēmumiem, kas ir arī motobraucēji. Taču to visu var atrisināt, es parasti ņemu ceļojuma apdrošināšanu no BAN (AA/S „Baltijas apdrošināšanas nams”) vai AA/S „If Latvija” – pērkot saku, ka ceļošu ar motociklu, un viņi noņem šo izņēmumu. Ja skatās uz motociklu apdrošināšanu, tad, godīgi sakot, pat nezinu, bet domāju, ka arī tiem tas ir paaugstināts risks. Vienu gan vienmēr daru – savu „dzelzs zirgu” apdrošinu pēc pilnas programmas, un pats arī esmu apdrošinājies – gan nelaimes gadījumam, gan dzīvības apdrošināšana man ir.

Ko tu domā par motobraucējām sievietēm?

Visu to labāko! Mūsu klubā ir divas sievietes, kuras pašas brauc un aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē. Es pat teiktu, ka mocis sievietei ļoti piestāv, tikai jāizvēlas sev piemērotākais variants, un uz priekšu.

Kā tu vērtē Latvijas motobraucēju kultūru kopumā? Vai, laikam ejot, kaut kas ir mainījies?

Katrā sabiedrībā var atrast izņēmumus, bet vairākums tomēr ir forši cilvēki, ar kuriem ir patīkami gan braukt, gan kopā pavadīt brīvo laiku ārpus motodzīves. Ir prieks redzēt, ka arī pārējie arvien vairāk sāk respektēt tos, kuri brauc ar motocikliem. Vismaz man pēdējā laikā nav gadījies saskarties ar autovadītāju apzinātu agresivitāti, drīzāk otrādi – parasti palaiž garām utt. Pirms dažiem gadiem varēja vērot pilnīgi citu ainu – mēģināja tevi nokantēt, spieda malā utt. Laikam ritot, viss uzlabojas.

Ko vari pateikt par McA aktivitātēm?

Zinu, ka viņi iniciē daudzas lietas, kas skar visus motobraucējus, piemēram, kampaņa „Skaties 2x” bija viņu iniciatīva, motosezonas atklāšana arī bija viņu darbs, grasās izveidot piemiņas vietu bojā gājušajiem motobraucējiem, kas noteikti priecē. McA ir laba vieta, kur satikties visu klubu biedriem, kas ir iestājušies, un izrunāt lietas, kam ikdienā varbūt nesanāk laika. Papildus arī McA būtība ir palīdzēt grūtībās nonākušiem motobraucējiem kaut vai ar padomu un konsultāciju. Noteikti vairāk par McA darbību varētu pastāstīt, piemēram, Jānis Gaigals, viņš ir McA prezidents, visu lietu bīdītājs un ļoti aktīvs motobraucējs.

Ko tu ieteiktu cilvēkam, kurš nolēmis aizrauties ar šo hobiju?

Ko var ieteikt... Uzskatu, ka doma ir apsveicama, tikai ir pāris lietu, uz kurām vajadzētu sev atbildēt – kādu motociklu gribu (tipu – atkarīgs no dzīvesveida), cik jaudīgu to gribu un cik daudz naudas tam varu veltīt. Pērkot pirmo moci, vajadzētu tomēr konsultēties ar kādu speciālistu, lai nebūtu vēlāk vilšanās, jo tirgū ir dažādi piedāvājumi un ne vienmēr tie labākie... Protams, jānokārto A kategorijas tiesības, jo tas ir ne tikai dokuments, bet arī zināma drošība sev un citiem. Es izdarīju kļūdu – sākumā nopirku motociklu un par tiesībām sāku domāt tikai pēc diviem gadiem. Tas man maksāja divas avārijas, kurās iekūlos prakses trūkuma dēļ un arī aiz pārgalvības. Bija sajūta, ka valdu pār motociklu, bet tā bija ilūzija. Bet citādāk – vajag tikai braukt. Izjūtu gamma ir pilnīgi savādāka, nekā ceļojot ar auto (smaida).▲

Laura Geistarde-Šube