Baikeri, rokeri, motociklisti... Protams, ka, pirmkārt, tas saistīts ar močiem, rokenrolu, kā arī ar filozofiju un dzīvesveidu... Taču es vēlos parunāt par citu aspektu, proti, baikeru modi.
Neskatoties, ka motobraucēji, dzirdot vārdus «baikeru mode», nelaipni sarauc seju, nevar noliegt – šāda mode eksistē. To ietekmējis gan laiks, gan klimatiskie apstākļi, gan arī tehnikas progress. Ja agrāk lielā cieņā bija ādas bikses, lakatiņi un vestes, tad tagad ādas izstrādājumu bums ir pagājis. Gumijoti audumi, siltināti džinsi, pilotu un «bomberu» jakas ar centrālo rāvējslēdzēju, elkoņu un plecu sargi vairs nav tikai un vienīgi motosporta elementi, tie šodien ir pilnībā pieņemami arī baikeriem. Marlona Brando atveidotais romantiskais baikera tēls kinofilmā «Nevaldāmais» nu ir transformējies mūsdienu apokaliptiskajos tuksneša monstros un kosmiskajos sacīkšu braucējos. Dabisko ādu nomainījuši mūsdienīgi viegli un izturīgi materiāli, kas nodrošina drošu tērpu pastāvīgi ekstremālos kustības apstākļos. Bet nu par visu pēc kārtas...
1903. gadā Bils Hārlijs un brāļi Deividsoni radīja tiem laikiem ārkārtīgi jaudīgu motociklu ar 400 kubikcentimetru tilpuma dzinēju. Motocikls nav iedomājams bez īpaša apģērba, kur, tāpat kā vairumā citos cilvēka darbības vai sporta veidos, formējas specifiskas formas apģērbs. Un tā mūsdienās tik pierastās, ikdienas dzīvē izplatītās ādas drānas tika radītas pagājušā gadsimta sākumā motocikla Harley Davidson motoru rūkoņas pavadībā. Taisnības labad jāpiebilst, ka ādas apģērbu izmantoja arī, braucot ar automašīnu un lidojot ar aeroplāniem. Tālaika sacīkšu braucēji nēsāja melnas ādas apģērbu, parastie braucēji – krāsainus kreklus, bridža bikses, galvās bija naģenes ar aviācijas brillēm, sauktām par «konserviem». 30. gados sāka parādīties ķiveres ar čaulveidīgu ārējo aizsargslāni, kas bija darināts no metāla, un ādas ķiveres ar iekšēju amortizējošo pildījumu. 30. gadu motociklistu ķiveres prototips bija II pasaules kara laika ķivere ar nosaukumu «Herr Mayor». Cieši piegulošā ādas ķivere kopā ar tumšajām brillēm, tā saucamajiem konserviem, pasargāja braucēju ne tikai no svelmainajiem saules stariem, bet arī no lietus un vēja.
20. gadsimta sākumā ādas jakas un mēteļi kļuva par obligātu apģērba sastāvdaļu braukšanai ar motociklu. Lielākai ērtībai sāka izmantot divrindu jakas ar jostu un lielām kabatām, kas aizsargāja no vēja un lietus. Tās papildināja lieli atloki. Pie šādām jakām kājās vilka smagnējus zābakus. Armijā motociklistiem šineļa vietā izsniedza garu ādas mēteli. Šīs jakas un mēteļus valkāja visi, kuriem bija kaut vismazākā saskare ar motorizēto tehniku, īpaši šo apģērbu bija iecienījuši čekisti un armijas pārstāvji. Otrā pasaules kara laikā Krievijai piegādāja močus, kam komplektā līdzi nāca garie ādas mēteļi, ko labprāt nēsāja militārpersonas, kuras bija rangā augstākas par majoru. Savukārt vācu armijas elite izvēlējās ādas mēteļus, lai atšķirtos no citām – parastām armijas vienībām, bet melno krāsu izvēlējās kā savdabīgu vizītkarti.
Karš radīja arī lidotāju jakas, ko vēlāk nodēvēja par «pilotiem», tās bija krietni ērtākas, lai vadītu lidmašīnu, īsas un daudz funkcionālākas. Tieši šīs lidotāju jakas izvēlējās Kalifornijas motociklisti. Amerikas Savienotajās Valstīs Kalifornija bija un būs motociklistu Meka. Lieliskais klimats, kas ļauj braukt ar moci visu gadu, labas kvalitātes ceļi un joprojām dzīvais Rietumu iekarotāju gars padarīja Kaliforniju par motociklistu paradīzi. Īsā ādas jaka «pilots» nomainīja jaku, kas bija modē un noteica toni, sākot no gadsimta sākuma, līdz pat 40. gadu beigām. Sausajā un siltajā Kalifornijas klimatā nebija jāuztraucas par aizsardzību no lietus un dubļiem, braucot vēsākā laikā, «pilots» pietiekami labi aizsargāja no vēja. Savukārt speciālās bikses nomainīja «Levi’s» džinsi, kurus dzīvei atdeva hipiju kustība.
Mati šai laikā kļuva pārāk gari, un īpašās motociklistu ādas ķiveres kļuva pārāk neērtas šādām frizūrām. Tādēļ to vietā sāka izmantot bandanas – lakatiņus, ko savulaik dzīvē ieviesa kovboji gani. Jā, jā, tieši tas pats ar zīmējumiem rotātais plānā auduma kvadrāts, kas iesākumā bija kabatlakatiņš, bet vēlāk pārtapa par kovboju kakla apsēju, izrādījās ļoti ērta galvassega arī motobraucējiem. Ap galvu apsietā bandana aizsargāja no saules un neļāva matiem vējā izpildīt neprātīgas dejas. Savukārt, aptinot to ap plaukstas locītavu, brīvi varēja noslaucīt no pieres sviedrus, bet nepieciešamības gadījumā, ja bija nolemts pabraukāties pa tuksnesi, bandana lieti noderēja, lai pasargātu seju no putekļiem. Lūk, no tiem laikiem šis lakatiņš ir neatņemama baikeru modes pasaules sastāvdaļa un kļuvis par motobraucēju ādas jakas uzticamu draugu, kas dodas līdzi tālā ceļojumā un šobrīd ir neatņemams sporta un atpūtas apģērba atribūts. Mode diktē savus noteikumus un bandana ceļo no galvas uz kaklu, no kakla uz kabatu, no kabatas uz plaukstas locītavu.
Milzīgu ietekmi uz baikeru modi atstājusi 1953. gadā uzņemtā filma «Mežonis» ar Marlonu Brando galvenajā lomā, kurš atveidoja motociklistu bandas vadoni. Ar viņu modē nāca slīpi aiztaisāma ādas jaka, neatņemams baikeru un rokeru atribūts. Kādēļ pa diagonāli izvietots rāvējslēdzējs, to ir viegli izskaidrot. Šādi jaku var atvērt ar vienu roku, kamēr otra atrodas uz moča stūres. Neskatoties uz to, ka šo kinofilmu Anglijā oficiāli atļāva demonstrēt tikai pēc 15 (!) gadiem, tieši Marlona Brando varonis britu motociklistiem kļuva par paraugu uzvedības un ģērbšanās stilā. Valsti pārpludināja plakāti ar filmas galvenā varoņa Džonija attēliem, un drīz vien ielās jau varēja ieraudzīt puišus jakās ar slīpo aizdari, džinsos ar atlokiem vai ādas biksēs un smagiem zābakiem kājās. Zem jakas bija pavilkts rupja auduma džemperis vai balts krekls un kā greznuma augstākā izpausme ap kaklu vīdēja balta zīda šalle agrāko laiku aviatoru stilā. Tāda, lūk, bija jaunā mode, kas bija visai revolucionāra konservatīvajiem 50. gadiem. Kā savā grāmatā «Rokeri» rakstīja Džons Stjuarts, policisti šiem «ādas jakās tērptajiem huligāniem» ieviesa īpašu terminu – «leather-clad» («ādās tērptie»).
1960. gadā 24 gadus vecais Īvs Senlorāns pirmo reizi Augstās modes vēsturē radīja melnas ādas motociklistu jaku kombinācijā ar gariem krokodilādas zābakiem un ūdenslīdēju brillēm, par ko viņu patrieca no Christian Dior modes nama. Ī. Senlorāns radīja «mūsdienu megapoļu laupītāju» tēlu.
Motociklistu kustība pletās plašumā. Sāka parādīties klubi ar savu simboliku. Kad motoklubu popularitāte pieauga līdz milzīgiem augstumiem un to skaits vairojās kā sēnes pēc lietus, klubu emblēmas no jakām pārceļoja uz vestēm. Un atkal šo modes tendenci ieviesa Kalifornija ar savu silto klimatu. Sakarā ar to, ka kluba biedram ar moci vienmēr bija jābrauc tā, lai uz viņa muguras redzētu kluba emblēmu, bet vasarā braukt ādas jakā bija neizturami karsti, šo emblēmu pārvietoja uz džinsu vesti, kas pirms tam bija jaka vai krekls ar norautām piedurknēm. Vēlāk šīs vestes pat sāka vilkt virsū ādas jakām.
Ar laiku šiem apģērba gabaliem piepulcējās arī ādas krekli. Savukārt meitenes, kurām izklaidēšanās un dejas bija nepieciešamība, savu garderobi papildināja ar ādas svārciņiem, šortiem un krūšturiem. Atcerēsimies, ka hipiju meitenes vispār atteicās nēsāt krūšturus, šādā veidā protestējot un cīnoties pret buržuāzisko morāli. Te modē nāca ādas krūšturi, kas, demonstrēti spožajā Kalifornijas saulē, arī deva savu artavu hipiju pretošanās kustībai. Šādā veidā ādas apģērbs un apakšveļa nonāca modes un šovbiznesa pasaulē.
Fantāzijai nebija robežu, apģērbus sāka papildināt ar izšuvumiem, ķēdēm un citiem rotājumiem. Rokmūziķi iesāka apģērba attīstības nākamo posmu un centās tam piešķirt kaut ko līdzīgu spārniem. Tādēļ jakas muguru un piedurknes sāka izrotāt ar dažāda garuma bārkstīm. Jaka, kas cilvēku pārvērta ērglī, bet, kā zināms, ērglis ir brīvības simbols un amerikāņu iecienīts putns, ieņēma savu vietu daudzu cilvēku garderobēs visā pasaulē.
Miroņgalvas attēls ir paņemts no indiāņu kultūras un tiek uzskatīts par simbolu, kas pasargā, jo sarkanādainie karotāji uzskatīja, ka kaujā nāve skatās uz tevi un, redzot savā priekšā miroņgalvu, tu domā, ka esi jau miris.
60. gadu beigās atvēra pirmos specializētos baikeru apģērbu veikalus. Ja līdz šim motociklistu ķiveres, kas nosedza tikai pusi galvas, dēvēja par «pusītēm», tad tagad ķiveres, kas nosedza visu braucēja galvu un atstāja atklātu vienīgi seju, sauca par «atklātām». Šīs galvassegas garantēja daudz lielāku drošību, kurām ar laiku konstruēja arī nolaižamu priekšējo stiklu, kas pasargāja seju no vēja un lietus. Savukārt šo ķiveru policijas versijai kā papildaksesuāru pierīkoja arī nelielu nadziņu. Atkarībā no tā, kāds bija apgaismojums, motobraucējam bija iespēja izvēlēties stikla gaismas caurlaidīgumu. Reizē ar augošo popularitāti, ko iemantoja motocikli, kas paredzēti sacīkstēm šosejā pa apli jeb tā saucamajiem šosejniekiem, sāka ražot ķiveres, kas pilnībā nosedza seju un zodu. Tās nodēvēja par «integrāliem» jeb «veselumu». Integrāla galvenās problēmas ir samazināts redzesloks un braucēja galvas pārkaršana. Kompānijas, kas ražo šādas ķiveres, cenšas atrisināt problēmu, iestrādājot to iekšpusē īpašus ventilācijas kanālus. Taču tie labi darbojas tikai, braucot lielā ātrumā, bet pilsētas satiksmes plūsmā ķivere joprojām ir kā uz galvas degošs ugunskurs.
Dziedātāja Šēra, kurai piešķirts neoficiālais «baikeru vecmāmiņas» tituls un kura visu mūžu brauc ar motociklu, nēsāja ķiveri, kas atgādina vācu armijas karavīru galvassegu. Jāteic, ka šādas ķiveres ir visai populāras visā pasaulē. Tās netradicionālais stils neapšaubāmi izceļ galvassegas īpašnieku kopējā braucēju masā.
Taču šīs ķiveres bija ļoti neērti uzlikt galvā, tādēļ sāka ražot citas ar nosaukumu «Flip-Face», kas faktiski bija tas pats integrāls, tikai visu priekšdaļu varēja pacelt uz augšu, kas krietni atviegloja ķiveres uzlikšanu un noņemšanu, kā arī ar to galvā iespējams ēst, dzert un smēķēt.
Turpinājums sekos...
Sofija Kraveca
